Autobuss ierāvās kārtējā bedrē, un Dārta neviļus satvēra rokturi. Aiz loga zibēja nomales krūmi, reti koki, sašķiebti žogi. Vēl pusstunda — un viņa būs Liepājā. Pirmo reizi trīs gadu laikā
Meitene piespieda novalkātu mugursomu un aizvēra acis. Centralizēto eksāmenu CE) rezultāti nebija tādi, kā viņa cerēja. Punktu pietiktu kādam pedagoģijas vai tehniskajam institūtam, bet ne šim. Taču par speciālisti Dārta sapņoja kļūt jau kopš bērnības — viņa atcerējās, kā tēvs astotajā dzimšanas dienā viņai uzdāvināja rotaļu komplektu.
— Palīdzēsi cilvēkiem, meitiņ, — viņš toreiz teica. — Tas ir cēls darbs.
Tēva vairs nav. Mammas arī ne. Pagājuši trīs gadi, bet sajūtas joprojām ir tik svaigas, it kā viss būtu noticis vakar. Tajā maija vakarā smaržoja pēc ceriņiem un tikko pļautas zāles. Dārta tikko bija pabeigusi astoto klasi, un vecāki nolēma viņas panākumus atzīmēt ar ģimenes vakariņām un šašlikiem. Tēvs rosījās ap grilu pagalmā, mamma virtuvē grieza dārzeņus, bet Dārta uz terases klāja galdu.
— Malka kaut kāda ne tāda, — tēvs sauca no ielas. — Palikuši tikai apšu koki, tie dos gaļai rūgtumu. Aizbraukšu uz novada centru pēc oglēm, jo mūsu veikals jau ir slēgts.
— Es ar tevi, — uzreiz atsaucās mamma. — Paņemsim vēl kaut ko galdam. Dārtu, mēs ātri! Četrdesmit minūtes turp un atpakaļ. Tu gaļu marinādē grozi, lai labāk iesūcas.
Dārta pamāja viņiem pa logu, kad mašīna izbrauca no pagalma. Neviens no viņiem nevarēja iedomāties, ka viņi vairs nesatikties. Tālāko Dārta atcerējās neskaidri. Atvadas, melnas drēbes, zemes smarža. Līdzjūtībā sagrozītas ciema iedzīvotāju sejas. Mēģinājumi atrast radiniekus, kas viņu varētu paņemt.
Mammai radinieku nebija palicis — vecmāmiņa Terēze, kas viņu uzaudzināja, aizgāja gadu pirms tam. Tēvam bija māsa kaut kur Kolkā, bet tā atteicās ņemt māsas meitu.
— Man ir četri savējie, — viņa teica pa tālruni. — Un meitene jau pieaugusi, raksturs nezināms. Lai valsts par viņu rūpējas.
****
Autobuss piebremzēja pie pagrieziena uz Liepu ielu. Dārta sakratījās, aizdzenot atmiņas, un pastiepās pēc somas. Durvis atvērās ar raksturīgu šņākšanu. Pagasta pārvalda atradās ciema centrā, divstāvu ķieģeļu ēkā. Niklāvs sēdēja savā kabinetā pirmajā stāvā un šķiroja kaut kādus papīrus. Ieraugot Dārtu, viņš plaši uzsmaidīja.
— Atgriezusies! Malacis, meitene! Uz visiem laikiem vai paviesoties?
— Pagaidām nezinu, — godīgi atzinās Dārta. — Gribu gadu sagatavoties, atkārtoti nokārtot eksāmenus.
— Pareizi, atpūties, uzkrāj spēkus. Lūk, mājas atslēgas, — viņš izņēma atslēgu saišķi no galda atvilktnes. — Tur viss ir kārtībā, neuztraucies. Mana Valda reizi nedēļā atbrauca, noslaucīja putekļus, mazgāja grīdas. Ziemā kurinājām. Nu, nav taču pareizi, ka māja sasalst un sabrūk.
Dārta sajuta, kā kaklā saceļas silts pateicības vilnis.
— Paldies jums. Nezinu, kā atlīdzināt.
— Ak, nu labi, — priekšsēdētājs noplātīja roku. — Kad grasīsies strādāt, saki. Atradīšu tev vietiņu — pastā vai kultūras namā. Tikai atpūties pagaidām.
Vecāku mājas vārtiņi iečīkstējās tāpat kā pirms trim gadiem. Pagalms tiešām bija aizaudzis ar nezālēm, bet taciņa uz lieveni bija iztīrīta. Un tad Dārta pie loga ieraudzīja ābeli. Viņi ar tēvu to iestādīja pirms kādiem pieciem gadiem — tievs zariņš, kas tik tikko turējās zemē. Dārta domāja, ka koks neizziemos, bet kļūdījās. Tagad pie loga stāvēja plaša ābele, nosēta ar maziem, zaļganiem ābolīšiem.
— Sveika, skaistule, — Dārta nočukstēja un apskāva stumbru. — Tu izturēji. Tātad arī es tikšu galā.
Mājā tiešām bija tīrs. Mēbeles savās vietās, aizkari izmazgāti, pat ledusskapī bija Valdas zīmīte: “Dārtu, produktus nopērc veikalā. Bet es tev atstāju aveņu ievārījuma burku pagrabā. Nāc ciemos!”
Meitene izstaigāja istabas, apsēdās uz dīvāna, kur vakaros vecākiem patika skatīties televizoru. Kamols kaklā kļuva arvien lielāks. Vajadzēja ar kaut ko nodarboties, novērst domas. Dārta nolēma apmeklēt vecākus kapsētā. Iepriekš viņu ne reizi nelaida turp, lai cik viņa lūdza. Tā atradās ciema nomalē, aiz neliela birzs. Taciņa vīdamās starp kapiem, vietām aizaugusi ar meža zemenēm. No kurienes šeit ogas, Dārta nezināja — runāja, ka agrāk te bija mežs.
Vecāku kopiņas bija sakoptas. Kāds regulāri ravēja zāli, mazgāja sētiņu. Droši vien kaimiņiene Marija — viņa bija apsolījusi pieskatīt. Dārta apsēdās uz soliņa un atļāva sev vaļu emocijām.
— Mammu, tēt, — viņa čukstēja. — Cik man bez jums grūti. Bet neuztraucieties — jūsu meita nepievils. Noteikti kļūšu par speciālistu, kā sapņoju. Noteikti!
Kaut kur netālu čivināja putns. Saule rietēja — bija laiks iet. Dārta sāka ravēt zāli, kas bija paspējusi izaugt. Pēc tam savāca nezāles, lai izmestu tās atkritumu tvertnē pie vārtiem. Tvertne stāvēja aiz liela ceriņu krūma, blakus vārtiņiem atkritumu izvešanai. Dārta izmeta zāli un jau grasījās iet prom, kad izdzirdēja dīvainu skaņu. It kā kāds vaimanātu.
Lasi vēl: Kāpēc WhatsApp pieprasa piekļuves kodu – kas tev būtu jāzina, lai nepieļautu nopietnu kļūdu
Sākumā viņa domāja, ka viņai izlikās. Bet vaimanas atkārtojās — vājas, aizsmakušas. Dārta apstaigāja ceriņu krūmu un sastinga. Uz zemes, garā zālē, sēdēja vecāka gadagājuma sieviete netīrās, saplēstās drēbēs. Viņas seja bija pelēka, skatiens duļķains.
— Vecmāmiņ! — Dārta nometās ceļos blakus. — Kas ar jums?
— Dzert… — nočukstēja vecene. — Karsts…
— Tūlīt, pacieties! Es saukšu palīdzību!
Dārta metās atpakaļ uz ciemu. Par laimi, pirmais cilvēks, ko viņa satika, izrādījās Nadīna ar somu. Bija arī ūdens.
— Tante Nadīn. Tur pie kapsētas veca kundze, viņai slāpst.
Nadīna sākumā nepazina Dārtu — tā trīs gadu laikā bija ļoti izaugusi un mainījusies. Bet pēc tam atcerējās un steidzās meitenei pakaļ. Apskate neaizņēma daudz laika.
— Vecmāmiņ, kas jūs esat? Pie kā atbraucāt?
Vecmāmiņa tikai plātīja ar roku. Dārta aizskrēja uz ciemu pēc ūdens.
— Dokumentu nav. Kas viņa vispār ir?
— Viņa ir cilvēks, — atbildēja Dārta. — Ko, atstāt viņu šeit?
— Jā, paņemsim, paņemsim. Tikai ilgi nevarēsim turēt bez dokumentiem.
— Man šķiet, ka es zinu, kas tā ir, — klusi teica Nadīna. — Pēc tam jums piezvanīšu.
Viņas atpakaļ uz ciemu gāja klusējot. Dārta joprojām bija notikušā iespaidā. Kas ir šī sieviete? No kurienes viņa radās viņu ciemā? Nadīna arī klusēja, acīmredzot par kaut ko domājot. Beidzot viņa apstājās un paskatījās uz Dārtu.
— Tā ir Rasma, — viņa teica. — Tavas mammas māte.
Dārta apjuka.
— Kāda māte? Mamma auga pie vecmāmiņas Terēzes, viņas māsas.
— Tieši šī pati māte arī atstāja viņu pie Terēzes. Viņu sauca Rasma. Es viņu pazinu, lai gan ar grūtībām — sejas vaibsti palika atmiņā. Kad viņa brauca prom no ciema, es biju maza meitene.
Nadīna pastāstīja to, ko zināja pati un ko dzirdēja no ciema iedzīvotājiem. Rasma izvēlējās personīgo laimi. Atstāja Līgu māsai un aizbrauca. Apsolīja paņemt vēlāk, bet tā arī neatgriezās. Terēze vienreiz aizbrauca pie viņas, mēģināja aicināt pie sirdsapziņas, bet Rasma atmeta ar roku — viņai ir jauna dzīve, un tur nav vietas.
Pēc tam Terēze pārtrauca ar viņu sazināties. Līgu uzaudzināja kā savējo, deva visu, ko varēja. Rasma vairs neparādījās.
— Un ko man tagad darīt? — apjukusi jautāja Dārta.
— Ko darīt? — Nadīna paraustīja plecus. — Dzīvo mierīgi. Viņa tev ir nekas. Es mēģināšu atrast viņu koordinātes.
Visu vakaru Dārta nevarēja nomierināties. Domas jaucās, emocijas savijās — žēlums, neizpratne. Viņai ir parādījusies īsta vecmāmiņa. Bet vai var nosaukt par radinieci sievieti, kura nodeva? Aizmigdama, Dārta mēģināja sakārtot savas jūtas. Un viņa nosapņoja dīvainu sapni. Viņas sēž pie galda — mamma, tētis, pati Dārta un vecmāmiņa Terēze. Smejas, runā. Mamma apskauj Dārtu un kaut ko saka, bet vārdi nav dzirdami.
Dārta pamodās ar sajūtu, ka mamma mēģināja pateikt kaut ko svarīgu. Bet ko tieši — neizdevās atcerēties. Visu nākamo dienu viņa uzkopa pagalmā, pļāva zāli, ravēja dobes. Fiziskais darbs palīdzēja nedomāt. Un vakarā atnāca Nadīna.
— Rasma atveseļojas, — viņa teica. — Laicīgi tu viņu atradi, Dārtu. Saka, vēl pusstunda un …
— Kā viņa tur ir? — jautāja Dārta, pati brīnoties, ka viņai nav vienalga.
— Es varēju atrast tā paša Leona — viņas vīra — tālruņa numuru. Tikai viņš pirms gada aizgāja viņsaule. Viens vīrietis, kurš no viņiem nopirka dzīvokli, pastāstīja. Viņas viņam par Rasmu pat nepateica, bet viņš vēlāk nejauši uzzināja. Gribēja palīdzēt, iekārtot, bet sieviete jau bija pazudusi. Acīmredzot ilgas pēc dzimtajām vietām viņu pievilka.
— Tātad viņa viņus uzaudzināja, un viņi viņu izdzina, — klusi teica Dārta.
— Ko sēsi, to pļausi, — nopūtās Nadīna. — Tu, meitenīt, nedomā par viņu. Dzīvo savu dzīvi.
Bet Dārta domāja. Neskatoties uz visiem saprāta argumentiem, neskatoties uz taisnīgajām dusmām, dvēselē kustējās kaut kas cits. Žēlums? Vai apziņa, ka šis cilvēks ir viņas pēdējais radinieks uz zemes? Pēc mēneša Dārta neizturēja. Viņa aizbrauca pie viņas.
— Atveseļojas, — viņš paziņoja. — Dokumentus atradām — vīra meitas atsūtīja pasi.
— Vai es varu viņu redzēt?
Vīrietis pārsteigts paskatījās uz Dārtu, bet pamāja ar galvu. Pie loga sēdēja tieva vecāka gadagājuma sieviete kreklā. Viņa skatījās pa logu, un viņas profils Dārtai šķita pazīstams.
— Rasma?
Vecmāmiņa pagriezās. Dārta arī notrīsēja — viņas sejā bija kaut kas no vecmāmiņas Terēzes. No mammas.
— Kas jūs esat, mīļā? — lēni jautāja sieviete.
— Es… — Dārta norija siekalas. — Esmu Dārta. Līgas meita.
— Līgas meita… — viņa nočukstēja. — Ak Dievs…
Dārta apsēdās uz krēsla blakus gultai. Rasma skatījās uz viņu, nespēdama novērst skatienu.
— Piedod man, — beidzot viņa teica. — Piedod, bērniņ. Es neesmu cienīga, es zinu. Es pametu svešu cilvēku dēļ. Un viņi mani izdzina kā suni. Es gribēju šeit, dzimtajās vietās. Biju kapsētā, ieraudzīju Līgas atdusas vietu. Un Terēzes. Sapratu, ka viss ir par vēlu. Man nav piedošanas.
— Pārtrauciet. Nevajag tagad par to. Brauksim mājās.
— Mājās? Man nav mājas.
— Tagad ir, — stingri teica Dārta. — Vecāku māja — arī jūsu māja.
Vīrietis neticēja savām ausīm, kad Dārta viņam paskaidroja situāciju.
— Tu saproti, ko tu uzņemies?
— Tikšu galā, — atbildēja Dārta.
Lasi vēl: Manai pamātei Elīnai ir 33 gadi, man 38; kāpēc tēvs lūdz mani finansiāli palīdzēt “jaunajai ģimenei”
Rasma atkopās lēnām. Dārta rūpējās par viņu kā par bērnu — baroja, palīdzēja staigāt, lasīja priekšā. Sākumā starp viņām valdīja neērtība — pārāk daudz kas viņas šķīra. Bet pamazām ledus kusa. Rasma stāstīja par savu dzīvi. Par to, kā mīlēja Leonu, kā cerēja, ka viņš atļaus paņemt Līgu. Kā audzināja viņa meitas, kā mēģināja būt laba pamāte. Un pēc tam, kad Leons aizgāja, meitenes — jau pieaugušas sievietes — parādīja viņai, ka viņa tām ir sveša.
— Es to esmu pelnījusi, — viņa teica.
— Pagātni nevar mainīt, — atbildēja Dārta. — Bet nākotne ir mūsu rokās.
Ciema iedzīvotāji brīnījās. Kāds nosodīja Dārtu — sak, uzņēmās svešu grēku. Kāds apbrīnoja — lūk, īsta lielasirdība.
Niklāvs reiz iegāja ciemos, paskatījās uz Rasmu un pakratīja galvu.
— Gudra tu esi, Dārtu. Gudrāka par daudziem pieaugušajiem.
Pēc gada Dārta atkal nokārtoja centralizētos eksāmenus. Šoreiz punktu pietika. Viņa iestājās Liepājas universitātē budžeta grupā. Pirms aizbraukšanas viņas ar Rasmu ilgi sēdēja uz terases, dzēra tēju ar ābolu ievārījumu.
— Es braukšu ciemos, — Dārta apsolīja. — Visos svētkos un brīvlaikos.
— Mācies, mīļā, — atbildēja Rasma. — Bet es šeit uzturēšu kārtību. Un laistīšu tavu ābeli.
Tajā naktī Dārta atkal nosapņoja sapni. Ģimene pie galda, smiekli, siltums. Mamma apskauj viņu un saka:
— Mēs vienmēr būsim kopā, Dārtu. Tikai saki viņai, ka esi piedevusi.
— Kam? — Dārta nesaprot sapnī.
Mamma pamāj ar galvu uz sāniem. Tur sēž vecmāmiņa Terēze. Nē, nav Terēze. Rasma.
No rīta Dārta pastāstīja par šo sapni. Rasma cieši apskāva mazmeitu.
— Paldies tev, bērniņ. Par visu paldies.
